- Attēlos redzam nacionālos karogus, kas veidoti no ēdamlietām.
- Katras valsts karogam piemeklētas visatbilstošākās sastāvdaļas.
- Vai esam gatavi šādu darinājumu vidū redzēt arī Latvijas karogu?
------------
trešdiena, 2009. gada 11. novembris
karogi
Nacionālais un pārnacionālais
------------
------------
trešdiena, 2009. gada 4. novembris
ticibas maciba
Ticība, likumi un mēs
Ticības mācība valsts skolās un pretrunas Reliģisko organizāciju Likumā - par šo jautājumu neviens īpaši nevēlas runāt. Esmu mēģinājis šo problēmu pieteikt kā aplūkojamu tēmu arī vienā no mūsu visiemīļotākajiem medijiem, taču neveiksmīgi. Iespējams, toreiz vēl nebija īstais brīdis jeb tā ir problēma tikai manā skatījumā...
Reliģisko organizāciju likuma 6.panta [Reliģiskās organizācijas un izglītība] 5.punkts: Kristīgās ticības mācības un ētikas mācīšana tiek finansēta no valsts budžeta.
Vai šī realitāte Latvijas iedzīvotājiem ir paklausīgi jāpieņem, ja Likuma 5.panta [Valsts un reliģisko organizāciju attiecību pamati] 1.punktā redzam, ka "Latvijas Republikā valsts ir atdalīta no baznīcas"?
Jau 1.pantā redzam, ka kristīgās ticības mācības termins ir izdalīts atsevišķi no ticības mācības termina (7.punkts: ticības mācība — noteiktu reliģisko uzskatu, dogmu un priekšstatu sistēma).
Likuma 6. panta 2.punktā pamanām, ka: valsts un pašvaldību skolās kristīgās ticības mācību var mācīt...; un 3.punktā: Kristīgās ticības mācību māca pēc Izglītības un zinātnes ministrijas apstiprinātas mācību programmas... Tātad - citu reliģiju ticības mācību nevar mācīt, un no valsts līdzekļiem tiek apmaksāta vienas atsevišķas organizācijas mācība, jo baznīca ir reliģiska savienība [ko Likums definē kā organizāciju]. Šāds nodalījums diez vai ar kaut ko ir pamatojams. Ja ir šāds pamatojums, tad tam ir jābūt atrunātam, jo Likums nedrīkst izskatīties tik neloģisks.
Nezinu, kādus argumentus izmantojuši šī Likuma izstrādātāji, taču es uzskatu, ka situācija ir visai ačgārna: mēs [Latvijas iedzīvotāji] esam spiesti apmaksāt visai neviennozīmīgi vērtētas organizācijas pozīciju nostiprināšanu. Manuprāt, kultūras vēstures mācību priekšmeta ietvaros var [un vajag] mācīt par zināmāko pasaules reliģiju rašanos, par to dibinātājiem un galvenajiem postulātiem, īpaši neizdalot un neradot priekšrocības kādai no tām.
Piedāvāju lasītājam apdomāt, ko par reliģijas nozīmi cilvēka dzīvē teic plurālisti Pauls Nitters (Paul Knitter) un Džons Hiks (John Hick):
1.Vienīgais veids, kā pasaulē veicināt mieru un taisnīgumu, ir uzsvērt visu reliģiju vienlīdzību.
2. Reliģiskā pieredze ir neaprakstāma, tādējādi neviena reliģija nevar pretendēt uz absolūtumu un ekskluzivitāti.
3. Cilvēku vēsture un kultūra ir kā filtrs, caur kuru iet reliģiskā pieredze. Tā rezultātā rodas dažādi secinājumi un termini, dažādas koncepcijas par Absolūto Realitāti.
4. Visu reliģiju mērķis ir pārvarēt centrēšanos uz sevi un sastapties ar Realitāti. Līdz ar to neviena reliģija nedrīkst pretendēt uz savu pārākumu.
Tagad pievēršam uzmanību 4. pantam [Iedzīvotāju līdztiesība neatkarīgi no viņu attieksmes pret reliģiju]. Citēju 1.punktu pilnībā: "Tieša vai netieša iedzīvotāju tiesību ierobežošana vai priekšrocību radīšana iedzīvotājiem, kā arī jūtu aizskaršana vai naida celšana sakarā ar viņu attieksmi pret reliģiju ir aizliegta. Par šā noteikuma pārkāpšanu vainīgās personas saucamas pie atbildības likumos noteiktajā kārtībā."
Atceroties iepriekš aplūkotās Likuma pretrunas, ieraugām, ka pastāv "Tieša vai netieša iedzīvotāju tiesību ierobežošana vai priekšrocību radīšana". Tas it kā būtu klasificējams kā noteikumu pārkāpums, par ko kādu varētu saukt "pie atbildības likumos noteiktajā kārtībā", taču reāli neviens vainīgs nav, jo tādu situāciju veido pats Likums.
---
P.S. Pievienotais zīmējums labi palīdz izprast reliģisko plurālistu viedokli. Katra indivīda mistiskā pieredze un atklāsmes ir unikāli, jo nav pilnīgi vienādu cilvēku. Ja mēs tiecību uz savas patiesās būtības atklāšanu salīdzinām ar gājienu kalnup, tad ir pilnīgi vienalga no kuras kalna nogāzes un pa kuru taciņu iesākam šo kāpienu...
Attēls paņemts šeit.
Ticības mācība valsts skolās un pretrunas Reliģisko organizāciju Likumā - par šo jautājumu neviens īpaši nevēlas runāt. Esmu mēģinājis šo problēmu pieteikt kā aplūkojamu tēmu arī vienā no mūsu visiemīļotākajiem medijiem, taču neveiksmīgi. Iespējams, toreiz vēl nebija īstais brīdis jeb tā ir problēma tikai manā skatījumā...
Reliģisko organizāciju likuma 6.panta [Reliģiskās organizācijas un izglītība] 5.punkts: Kristīgās ticības mācības un ētikas mācīšana tiek finansēta no valsts budžeta.
Vai šī realitāte Latvijas iedzīvotājiem ir paklausīgi jāpieņem, ja Likuma 5.panta [Valsts un reliģisko organizāciju attiecību pamati] 1.punktā redzam, ka "Latvijas Republikā valsts ir atdalīta no baznīcas"?
Jau 1.pantā redzam, ka kristīgās ticības mācības termins ir izdalīts atsevišķi no ticības mācības termina (7.punkts: ticības mācība — noteiktu reliģisko uzskatu, dogmu un priekšstatu sistēma).
Likuma 6. panta 2.punktā pamanām, ka: valsts un pašvaldību skolās kristīgās ticības mācību var mācīt...; un 3.punktā: Kristīgās ticības mācību māca pēc Izglītības un zinātnes ministrijas apstiprinātas mācību programmas... Tātad - citu reliģiju ticības mācību nevar mācīt, un no valsts līdzekļiem tiek apmaksāta vienas atsevišķas organizācijas mācība, jo baznīca ir reliģiska savienība [ko Likums definē kā organizāciju]. Šāds nodalījums diez vai ar kaut ko ir pamatojams. Ja ir šāds pamatojums, tad tam ir jābūt atrunātam, jo Likums nedrīkst izskatīties tik neloģisks.
Nezinu, kādus argumentus izmantojuši šī Likuma izstrādātāji, taču es uzskatu, ka situācija ir visai ačgārna: mēs [Latvijas iedzīvotāji] esam spiesti apmaksāt visai neviennozīmīgi vērtētas organizācijas pozīciju nostiprināšanu. Manuprāt, kultūras vēstures mācību priekšmeta ietvaros var [un vajag] mācīt par zināmāko pasaules reliģiju rašanos, par to dibinātājiem un galvenajiem postulātiem, īpaši neizdalot un neradot priekšrocības kādai no tām.
Piedāvāju lasītājam apdomāt, ko par reliģijas nozīmi cilvēka dzīvē teic plurālisti Pauls Nitters (Paul Knitter) un Džons Hiks (John Hick):
1.Vienīgais veids, kā pasaulē veicināt mieru un taisnīgumu, ir uzsvērt visu reliģiju vienlīdzību.
2. Reliģiskā pieredze ir neaprakstāma, tādējādi neviena reliģija nevar pretendēt uz absolūtumu un ekskluzivitāti.
3. Cilvēku vēsture un kultūra ir kā filtrs, caur kuru iet reliģiskā pieredze. Tā rezultātā rodas dažādi secinājumi un termini, dažādas koncepcijas par Absolūto Realitāti.
4. Visu reliģiju mērķis ir pārvarēt centrēšanos uz sevi un sastapties ar Realitāti. Līdz ar to neviena reliģija nedrīkst pretendēt uz savu pārākumu.
Tagad pievēršam uzmanību 4. pantam [Iedzīvotāju līdztiesība neatkarīgi no viņu attieksmes pret reliģiju]. Citēju 1.punktu pilnībā: "Tieša vai netieša iedzīvotāju tiesību ierobežošana vai priekšrocību radīšana iedzīvotājiem, kā arī jūtu aizskaršana vai naida celšana sakarā ar viņu attieksmi pret reliģiju ir aizliegta. Par šā noteikuma pārkāpšanu vainīgās personas saucamas pie atbildības likumos noteiktajā kārtībā."
Atceroties iepriekš aplūkotās Likuma pretrunas, ieraugām, ka pastāv "Tieša vai netieša iedzīvotāju tiesību ierobežošana vai priekšrocību radīšana". Tas it kā būtu klasificējams kā noteikumu pārkāpums, par ko kādu varētu saukt "pie atbildības likumos noteiktajā kārtībā", taču reāli neviens vainīgs nav, jo tādu situāciju veido pats Likums.
---
P.S. Pievienotais zīmējums labi palīdz izprast reliģisko plurālistu viedokli. Katra indivīda mistiskā pieredze un atklāsmes ir unikāli, jo nav pilnīgi vienādu cilvēku. Ja mēs tiecību uz savas patiesās būtības atklāšanu salīdzinām ar gājienu kalnup, tad ir pilnīgi vienalga no kuras kalna nogāzes un pa kuru taciņu iesākam šo kāpienu...
Attēls paņemts šeit.
piektdiena, 2009. gada 19. jūnijs
Marlo_Jazzar
Mandalas no Libānas
Mandalas mēdz būt ļoti dažādas - tikpat dažādas, cik atšķirīgi esam mēs paši. Tas jo vairāk pamanāms, kad sastopamies ar citos pasaules reģionos tapušiem darbiem. Zemāk pievienotas mandalas, ko radījusi libāniete Marlo Jazzar-Aouad.
Dažas no mandalām ir melnbaltas. Pēdējā no tām nav gluži ierasta, jo vairākas vietās ir izgriezumi. Tas izdarīts tādēļ, lai pēc vēlēšanās varētu mainīt fonu, paliekot zem mandalas citas krāsas papīru.
Māksliniece ir iepriecināta, ka viņas ideja par mandalas fragmentu izgriešanu tiek atzinīgi novērtēta un daži attēli ievietoti arī Latvijas internetā.
------------------------------
Marlo stāsts
Grāmatu par mandalu veidošanu iegādājos jau sen... līnijas, ko tur redzēju, nekādas īpašas domas manī neradīja. Pirms četriem gadiem man bija grūts periods... jauši vai nejauši pa rokai gadījās sen nopirktā grāmata. Atkal skatījos uz dotajām līnijām... līdz paņēmu savu zīmuli, lineālu, priekšmetu ar apaļu pamatni un ieliku tajos savas sajūtas.
Rezultātā ieguvu mīļus darbiņus. Ikreiz, kad jutos bēdīga vai pārlieku norūpējusies, es zīmēju, nezinot, kas tas ir - mandala. Kādu dienu ciemos ieradās mans brālēns, un es viņam pārādīju savus darbus, taču neteicu, kas ir autors. Viņš samulsa un pēc brīža teica: "Persona, kas radīja šos attēlus, bijusi dziļu jūtu iespaidā". Kad atzinos, ka autore esmu es, brālēns ieteica internetā izpētīt mandalas jēdzienu. Un tad es sapratu visas manas sajūtas un savu darbošanos ap šiem zīmējumiem.
Man ir vairāk kā 250 melnbaltu mandalu zīmējumu. Es nestrādāju un man nav citas nodarbes, kā vien uzraudzīt savu ģimeni, ko daru ar lielu prieku. Dažas mandalas ir nopirktas, lai gan ir cilvēki, kas tās neatzīst. Par sevi runājot - šodien jūtos daudz mierīgāka un laimīgāka kā pirms zīmēšanas. Tāds ir mans mandalu stāsts.
Mandalas mēdz būt ļoti dažādas - tikpat dažādas, cik atšķirīgi esam mēs paši. Tas jo vairāk pamanāms, kad sastopamies ar citos pasaules reģionos tapušiem darbiem. Zemāk pievienotas mandalas, ko radījusi libāniete Marlo Jazzar-Aouad.
Dažas no mandalām ir melnbaltas. Pēdējā no tām nav gluži ierasta, jo vairākas vietās ir izgriezumi. Tas izdarīts tādēļ, lai pēc vēlēšanās varētu mainīt fonu, paliekot zem mandalas citas krāsas papīru.
Māksliniece ir iepriecināta, ka viņas ideja par mandalas fragmentu izgriešanu tiek atzinīgi novērtēta un daži attēli ievietoti arī Latvijas internetā.
------------------------------
Marlo stāsts
Grāmatu par mandalu veidošanu iegādājos jau sen... līnijas, ko tur redzēju, nekādas īpašas domas manī neradīja. Pirms četriem gadiem man bija grūts periods... jauši vai nejauši pa rokai gadījās sen nopirktā grāmata. Atkal skatījos uz dotajām līnijām... līdz paņēmu savu zīmuli, lineālu, priekšmetu ar apaļu pamatni un ieliku tajos savas sajūtas.
Rezultātā ieguvu mīļus darbiņus. Ikreiz, kad jutos bēdīga vai pārlieku norūpējusies, es zīmēju, nezinot, kas tas ir - mandala. Kādu dienu ciemos ieradās mans brālēns, un es viņam pārādīju savus darbus, taču neteicu, kas ir autors. Viņš samulsa un pēc brīža teica: "Persona, kas radīja šos attēlus, bijusi dziļu jūtu iespaidā". Kad atzinos, ka autore esmu es, brālēns ieteica internetā izpētīt mandalas jēdzienu. Un tad es sapratu visas manas sajūtas un savu darbošanos ap šiem zīmējumiem.
Man ir vairāk kā 250 melnbaltu mandalu zīmējumu. Es nestrādāju un man nav citas nodarbes, kā vien uzraudzīt savu ģimeni, ko daru ar lielu prieku. Dažas mandalas ir nopirktas, lai gan ir cilvēki, kas tās neatzīst. Par sevi runājot - šodien jūtos daudz mierīgāka un laimīgāka kā pirms zīmēšanas. Tāds ir mans mandalu stāsts.
P.S. Pārpublicējot šo materiālu, atsauce uz resursu ir vairāk kā vēlama.
-----------------------------------
pirmdiena, 2009. gada 18. maijs
zeme_zeme
Zeme, zeme... brīve, brīve...
Kopš tālā laika, kad Latvija iemīlēja dziesmiņu ar Ulda Graša sacerētajiem vārdiem, pagājuši jau gandrīz 20 gadi (1989.g. uzrādīts kā sacerēšanas laiks). Taču tikai pirms dažām dienām izdevās noklausīties citu šī skaņdarba versiju, ko jau 1960. gadā izpilda Džoana Baeza. Pasaule Džoanu pazīst kā aktīvu miera cīnītāju, cilvēktiesību un nevardarbīga dzīvesveida aizstāvi.
Noklausītais skaņdarbs bija liels pārsteigums, jo par dziesmas pirmautoriem līdz šim nekas nebija dzirdēts. Nepilnīgu informāciju sniedz arī wikipēdija, kur pie anotācijas par latviešu patriotisko dziesmu izlasi „Tautas laiks”, kas izdota 2007.g., pretim Brāļu Grašu izpildītajai dziesmai „Zeme, zeme, kas tā zeme”, atrodas: „mūzika ņemta no ebreju tautasdziesmas”. Pameklējot cītīgāk, atklājās, ka šo melodiju sacerējis komponists Šolomons Sekunda mūziklam „Esterke” (1940.-1941.), ko iestudēja režisors Moriss Švarcs ebreju mākslinieciskajā teātrī Manhetenā. Sekunda dzimis Ukrainā 1894.g.
Savukārt, vārdus oriģināldziesmai sarakstīja Ārons Ceitlins, kurš dzimis Baltkrievijā un kādu laiku dzīvojis arī Viļņā. Apskatāmās dziesmas vārdus viņš rada un publicē Varšavā (Žurnāls „Globuss”, 1932.g.), rakstot lugu „Esterka un Kazimirs Lielais”. Vēlāk gan viņš šo tekstu Ņujorkas 1941.gada uzvedumam ievērojami pārlabo.
Dziesmas sākotnējais nosaukums ir „Teliņš”. Pirmoreiz angļu valodā tekstu tulko pats autors, taču šis tulkojums negūst popularitāti. Pavisam cits liktenis ir variantam, ko piedāvā Artūrs Kevess un Tedijs Švarcs apmēram 1956.gadā. Tagad jau mēs zinām, ka milzīgu popularitāti dziesmai atnesa Dž. Baezas izpildījums, kā arī mazliet vēlāk (1965.) Donovana dziedājums. Dziesma vēlāk ir tulkota vēl daudzās pasaules tautu valodās.
Mūsu latviskā dziesminieka Ulda Graša radītie vārdi tapuši ap to pašu laiku (Kā atrodam Jura Žagariņa interneta žurnālā Jaunā Gaita: „Zviedrijā 1965. gadā, strādājot fabrikā, darba laikā”).Varbūt latvisko vārdu autors mums kādreiz pastāstīs, kura no dzirdētajām versijām viņu iedvesmoja radīt vārdus, kas vēlāk tik ļoti sasildīja mūsu sirdis Atmodas lielā viļņa laikā.
Piedziedājums:
Vēlos redzēt svešas zemes,
Tur, kur saule spožāk mirdz,
Tur, kur nekad netumst debess,
Tur, kur brīva būt var sirds.
Būtībā šeit jaušama oriģināldziesmas pamatideja. Ratos uz tirgu [nokaušanai] tiek vests teliņš, kam virs galvas slaidus lokus met bezdelīga. Teliņš skumst un žēli īd. Fermeris neiztur un uzsauc dzīvnieciņam, lai beidz žēloties, jo pats ir izvēlējies piedzimt par teliņu nevis bezdelīgu. Ja mīli brīvību, tad dzimsti par bezdelīgu un lidinies gaisos – un nebūs nevienam jājautā, kādēļ tevi ved uz kaušanu.
“Dona, dona” by Arthur Kevess and Teddi Schwartz:
On a waggon bound for market
there`s a calf with a mournful eye.
High above him there`s a swallow,
winging swiftly through the sky.
How the winds are laughing,
they laugh with all their might.
Laugh and laugh the whole day through,
and half the summer`s night.
Donna, Donna, Donna, Donna; Donna, Donna, Donna, Don.
Donna, Donna, Donna, Donna; Donna, Donna, Donna, Don.
"Stop complaining!“ said the farmer,
Who told you a calf to be ?
Why don`t you have wings to fly with,
like the swallow so proud and free?“ + Chorus
Calves are easily bound and slaughtered,
never knowing the reason why.
But whoever treasures freedom,
like the swallow has learned to fly. + Chorus
---------------------------
Apkopoja Māris Šverns
Kopš tālā laika, kad Latvija iemīlēja dziesmiņu ar Ulda Graša sacerētajiem vārdiem, pagājuši jau gandrīz 20 gadi (1989.g. uzrādīts kā sacerēšanas laiks). Taču tikai pirms dažām dienām izdevās noklausīties citu šī skaņdarba versiju, ko jau 1960. gadā izpilda Džoana Baeza. Pasaule Džoanu pazīst kā aktīvu miera cīnītāju, cilvēktiesību un nevardarbīga dzīvesveida aizstāvi.
Noklausītais skaņdarbs bija liels pārsteigums, jo par dziesmas pirmautoriem līdz šim nekas nebija dzirdēts. Nepilnīgu informāciju sniedz arī wikipēdija, kur pie anotācijas par latviešu patriotisko dziesmu izlasi „Tautas laiks”, kas izdota 2007.g., pretim Brāļu Grašu izpildītajai dziesmai „Zeme, zeme, kas tā zeme”, atrodas: „mūzika ņemta no ebreju tautasdziesmas”. Pameklējot cītīgāk, atklājās, ka šo melodiju sacerējis komponists Šolomons Sekunda mūziklam „Esterke” (1940.-1941.), ko iestudēja režisors Moriss Švarcs ebreju mākslinieciskajā teātrī Manhetenā. Sekunda dzimis Ukrainā 1894.g.
Savukārt, vārdus oriģināldziesmai sarakstīja Ārons Ceitlins, kurš dzimis Baltkrievijā un kādu laiku dzīvojis arī Viļņā. Apskatāmās dziesmas vārdus viņš rada un publicē Varšavā (Žurnāls „Globuss”, 1932.g.), rakstot lugu „Esterka un Kazimirs Lielais”. Vēlāk gan viņš šo tekstu Ņujorkas 1941.gada uzvedumam ievērojami pārlabo.
Dziesmas sākotnējais nosaukums ir „Teliņš”. Pirmoreiz angļu valodā tekstu tulko pats autors, taču šis tulkojums negūst popularitāti. Pavisam cits liktenis ir variantam, ko piedāvā Artūrs Kevess un Tedijs Švarcs apmēram 1956.gadā. Tagad jau mēs zinām, ka milzīgu popularitāti dziesmai atnesa Dž. Baezas izpildījums, kā arī mazliet vēlāk (1965.) Donovana dziedājums. Dziesma vēlāk ir tulkota vēl daudzās pasaules tautu valodās.
Mūsu latviskā dziesminieka Ulda Graša radītie vārdi tapuši ap to pašu laiku (Kā atrodam Jura Žagariņa interneta žurnālā Jaunā Gaita: „Zviedrijā 1965. gadā, strādājot fabrikā, darba laikā”).Varbūt latvisko vārdu autors mums kādreiz pastāstīs, kura no dzirdētajām versijām viņu iedvesmoja radīt vārdus, kas vēlāk tik ļoti sasildīja mūsu sirdis Atmodas lielā viļņa laikā.
Piedziedājums:
Vēlos redzēt svešas zemes,
Tur, kur saule spožāk mirdz,
Tur, kur nekad netumst debess,
Tur, kur brīva būt var sirds.
Būtībā šeit jaušama oriģināldziesmas pamatideja. Ratos uz tirgu [nokaušanai] tiek vests teliņš, kam virs galvas slaidus lokus met bezdelīga. Teliņš skumst un žēli īd. Fermeris neiztur un uzsauc dzīvnieciņam, lai beidz žēloties, jo pats ir izvēlējies piedzimt par teliņu nevis bezdelīgu. Ja mīli brīvību, tad dzimsti par bezdelīgu un lidinies gaisos – un nebūs nevienam jājautā, kādēļ tevi ved uz kaušanu.
“Dona, dona” by Arthur Kevess and Teddi Schwartz:
On a waggon bound for market
there`s a calf with a mournful eye.
High above him there`s a swallow,
winging swiftly through the sky.
How the winds are laughing,
they laugh with all their might.
Laugh and laugh the whole day through,
and half the summer`s night.
Donna, Donna, Donna, Donna; Donna, Donna, Donna, Don.
Donna, Donna, Donna, Donna; Donna, Donna, Donna, Don.
"Stop complaining!“ said the farmer,
Who told you a calf to be ?
Why don`t you have wings to fly with,
like the swallow so proud and free?“ + Chorus
Calves are easily bound and slaughtered,
never knowing the reason why.
But whoever treasures freedom,
like the swallow has learned to fly. + Chorus
---------------------------
Apkopoja Māris Šverns
Abonēt:
Ziņas (Atom)