trešdiena, 2009. gada 4. novembris

ticibas maciba

Ticība, likumi un mēs

Ticības mācība valsts skolās un pretrunas Reliģisko organizāciju Likumā - par šo jautājumu neviens īpaši nevēlas runāt. Esmu mēģinājis šo problēmu pieteikt kā aplūkojamu tēmu arī vienā no mūsu visiemīļotākajiem medijiem, taču neveiksmīgi. Iespējams, toreiz vēl nebija īstais brīdis jeb tā ir problēma tikai manā skatījumā...

Reliģisko organizāciju likuma 6.panta [Reliģiskās organizācijas un izglītība] 5.punkts: Kristīgās ticības mācības un ētikas mācīšana tiek finansēta no valsts budžeta.
Vai šī realitāte Latvijas iedzīvotājiem ir paklausīgi jāpieņem, ja Likuma 5.panta [Valsts un reliģisko organizāciju attiecību pamati] 1.punktā redzam, ka "Latvijas Republikā valsts ir atdalīta no baznīcas"?

Jau 1.pantā redzam, ka kristīgās ticības mācības termins ir izdalīts atsevišķi no ticības mācības termina (7.punkts: ticības mācība — noteiktu reliģisko uzskatu, dogmu un priekšstatu sistēma).
Likuma 6. panta 2.punktā pamanām, ka: valsts un pašvaldību skolās kristīgās ticības mācību var mācīt...; un 3.punktā: Kristīgās ticības mācību māca pēc Izglītības un zinātnes ministrijas apstiprinātas mācību programmas... Tātad - citu reliģiju ticības mācību nevar mācīt, un no valsts līdzekļiem tiek apmaksāta vienas atsevišķas organizācijas mācība, jo baznīca ir reliģiska savienība [ko Likums definē kā organizāciju]. Šāds nodalījums diez vai ar kaut ko ir pamatojams. Ja ir šāds pamatojums, tad tam ir jābūt atrunātam, jo Likums nedrīkst izskatīties tik neloģisks.

Nezinu, kādus argumentus izmantojuši šī Likuma izstrādātāji, taču es uzskatu, ka situācija ir visai ačgārna: mēs [Latvijas iedzīvotāji] esam spiesti apmaksāt visai neviennozīmīgi vērtētas organizācijas pozīciju nostiprināšanu. Manuprāt, kultūras vēstures mācību priekšmeta ietvaros var [un vajag] mācīt par zināmāko pasaules reliģiju rašanos, par to dibinātājiem un galvenajiem postulātiem, īpaši neizdalot un neradot priekšrocības kādai no tām.

Piedāvāju lasītājam apdomāt, ko par reliģijas nozīmi cilvēka dzīvē teic plurālisti Pauls Nitters (Paul Knitter) un Džons Hiks (John Hick):
1.Vienīgais veids, kā pasaulē veicināt mieru un taisnīgumu, ir uzsvērt visu reliģiju vienlīdzību.
2. Reliģiskā pieredze ir neaprakstāma, tādējādi neviena reliģija nevar pretendēt uz absolūtumu un ekskluzivitāti.
3. Cilvēku vēsture un kultūra ir kā filtrs, caur kuru iet reliģiskā pieredze. Tā rezultātā rodas dažādi secinājumi un termini, dažādas koncepcijas par Absolūto Realitāti.
4. Visu reliģiju mērķis ir pārvarēt centrēšanos uz sevi un sastapties ar Realitāti. Līdz ar to neviena reliģija nedrīkst pretendēt uz savu pārākumu.

Tagad pievēršam uzmanību 4. pantam [Iedzīvotāju līdztiesība neatkarīgi no viņu attieksmes pret reliģiju]. Citēju 1.punktu pilnībā: "Tieša vai netieša iedzīvotāju tiesību ierobežošana vai priekšrocību radīšana iedzīvotājiem, kā arī jūtu aizskaršana vai naida celšana sakarā ar viņu attieksmi pret reliģiju ir aizliegta. Par šā noteikuma pārkāpšanu vainīgās personas saucamas pie atbildības likumos noteiktajā kārtībā."

Atceroties iepriekš aplūkotās Likuma pretrunas, ieraugām, ka pastāv "Tieša vai netieša iedzīvotāju tiesību ierobežošana vai priekšrocību radīšana". Tas it kā būtu klasificējams kā noteikumu pārkāpums, par ko kādu varētu saukt "pie atbildības likumos noteiktajā kārtībā", taču reāli neviens vainīgs nav, jo tādu situāciju veido pats Likums.
---



P.S. Pievienotais zīmējums labi palīdz izprast reliģisko plurālistu viedokli. Katra indivīda mistiskā pieredze un atklāsmes ir unikāli, jo nav pilnīgi vienādu cilvēku. Ja mēs tiecību uz savas patiesās būtības atklāšanu salīdzinām ar gājienu kalnup, tad ir pilnīgi vienalga no kuras kalna nogāzes un pa kuru taciņu iesākam šo kāpienu...
Attēls paņemts šeit.