Varbūt šāda notikumu virzība mudinās attiecīgā pakalpojuma attīstītājus un citas ieinteresētās puses vienoties par:
a) elektrisko skrejriteņu maksimālā ātruma noteikšanu;
b) sensoriem, kas aktivizē skrejriteņa brīdinājuma signālu, lai gājējs saprot, ka viņam tuvojas kāds braucamrīks.
***
24.01
Pavisam nesmieklīgi - svētdienas rītā pamodos un atkal atcerējos pēdējo sapni. Kaut kādā kafejnīcā it kā nedaudz piepalīdzu nomazgāt traukus un sakopt virtuvīti. Vēlāk runājos ar divām apmeklētājām un saku, ka man jāatrod ceļš uz Aleksandra laukumu Rīgā. Vārds pa vārdam, veru vaļā telefonu un lieku uz Gūgles kartes meklējumu. Redzu nomali kaut kur Pārdaugavā, gar upi uz augšu. Tad man uzrodas klēpja dators, iezīmēju vairākus punktus, arī kādu DUS, un pēkšņi dators pazīstamā ētera balsī man prasa, kā iezīmētos punktus lai iekrāso. Saskatos ar meitenēm. Viņas ir tikpat pārsteigtas. Vēlāk kratos tramvajā un domāju, ka tur laikam izpaudās mākslīgais intelekts. Un man sapnī palika drusciņ baisi. No rīta atkal veru vaļā Gūgli un atrodu, ka ir filma "Berlīne, Aleksandra laukums". Rīgā Aleksandra laukuma nav. Droši vien pat labi, ka nav. Pagaidām vēl negribu tapt par viedo sapņu redzētāju.
***
25.01.
Pirmdien lasu ziņās Valsts prezidenta teikto, ka Latvijas iekšējā drošība jau ilgstoši ir atstāta novārtā, un atkal atceros pēdējās nakts sapni. Sēžam bariņš vīru un, aiz neko darīt, sākam spēlēt kārtis. Bijām tā kā četri. Viens no viņiem - mūsu prezidents. Normāli spēlējam. Taču bēda tāda, ka viens ir labi sareibis, turklāt, viņam ir švakas kārtis. Viņš redz, ka nekas nesanāk, un jau sāk stulbi runāt. Es jūtu, ka būs konflikts. Turklāt, izskatās, ka viņš Levita kungu vispār neatpazīst. Redzu, ka paliek drūmāks, drūmāks, līdz met kārtis pret galdu un metas przidentam virsū. Mūsu ceturtais kompanjons laikam to bija jau gaidījis. Noliek to duraku zemē un profesionāli neitralizē.
Tagadiņ prātoju, ka pēdējās dienās varētu būt bijusi pārkurināta krāsns. Varbūt vakaros pārāk vēlu našķējos. Varbūt arī vecums...
***
27.01. Esam uz kaut kāda prāmja. Tāds kā vestibils ar informācijas galdu vidū. Pie tā vairākas jaunas sievietes. Ejam klāt, un es speru laukā:
- Vai te var dabūt darbu?
-Jā, - priecīgi atsaucas tuvākā no viņām, -mums vajadzīgi darbinieki gan veikalā, gan numuriņos, gan spa centrā!
Tad viņa man priecīgi visu ko stāstīja, cik pie viņiem labi. utt. Tad viņas visas aizgāja un es no galda paņēmu kartiņu, uz kuras viņa pirms tam kaut ko pierakstīja. Izlasīju arī atsevišķi rakstītu vārdu "darbs" (angliski). Taču tas nez kādēļ bija pārsvītrots. Vairākas reizes.
Piekrītu viedoklim, ka sapņos kombinējas iepriekšējie iespaidi, jo piepelnīšanās iespēju meklējumi ir mana ikdiena jau vairākus mēnešus.
Pastāstīšu joku. Sapnī redzu, ka man blakus piesnaudies milzīgs, melns suns. Patiesībā sapnis sākās ar to, ka biju kaut kādā tusiņā, kur mācīja meditēt, un suvenīru tirgotāju bija vairāk nekā auditorijas. No tuvākās mājas pagalma iznāca nedaudz iereibusi kompānija ar suni. Tas suns gribēja ar mums komunicēt, es viņu drusciņ paglaudīju, un viņš novēlās, lai gulētu. Saimnieks priecīgs aizgāja kaut kādas viņam vien zināmās darīšanās. Miegā suns vispirms īsta cilvēka balsī izstāstīja, ka viņam ir pārāk daudz darba un vēl kaut ko par darba tēmu. Pēc brīža viņš sāka dziedāt:
Smaidu es
klubā viens pats;
vēl nav
piektdiena.
Paskatos un redzu, ka viņš ar sejas muskuļiem atdarina arī ģitāras skaņas. Kaut kas traks, domāju... tad atskan modinātāja signāls. Joks ir faktā, ka tiešām ir piektdiena.
Kļūt vai nekļūt par eksperta līmeņa nūģi?
Kad tev ir sešdesmit un tu meklē iespējas piepelnīties, kādā brīdī nākas secināt, ka darba piedāvājumu aplūkošana un atsaukšanās uz sludinājumiem ir laba daļa no ikdienas. E-pastā jau ir kaudze laipnu atraidījumu, taču tu turpini. Plus, laukā ir kovids, un daudzi darbiņi ierobežojumu dēļ kļuvuši principā neiespējami, jo visi burtiski tup savos būrīšos.
Ilgi sērfojot internetā, pilnīgi dabiski sākas apziņas traucējumi, un tev rodas tāda forša sajūta, ka esi plaša profila eksperts. Tam seko arī nepārvarama vēlme skaļi komentēt sastaptās aplamības. Protams, norādīšana uz citu kļūdām ir sliktākais ieradums no visiem iespējamiem, jo tu automātiski riskē kļūt par banojamu nūģi. Taču - kā lai vienaldzīgi paiet garām vietnei, kuras saimnieki solās nodrošināt ideālu sociālo mediju mārketingu, izveidot mājaslapu vai oriģinālus tekstus, taču paši netiek galā ar gramatikas un neuzmanības kļūdām? Protams, arī rūpīgi rediģētā materiālā mēdz noslēpties kāds sīkumiņš, taču ne jau vesels birums neliela apjoma pašreklāmā.
Iespējams, var ignorēt sekojošo: Vairākkārt pārādās, kurās pārādās, izmnatojiet, delitanti, iegūldām, potenciākajiem, klients negribās (kas nebūt nav viss vienā vietnē pamanītais). Taču tādā gadījumā jārēķinās, ka līdzīgas paviršības ir sagaidāmas arī kopīgajos projektos. Un to noteikti nevēlas neviena no pusēm.
