trešdiena, 2010. gada 24. novembris

par_vesturi

Vai oficiālā vēsture ir jāmācās?

Vēstures fakti veido noteiktu sistēmu jeb t.s. Pasaules Vēsturi. Taču mūsdienu arheoloģijas atradumi bieži vien neiederas tradicionālajā sistēmā un liek uzdot virkni jautājumu. Tomēr kopumā ņemot šie gadījumi nekādi nemazina sistēmas stabilitāti. Tas ir tādēļ, ka esošā sistēma jau ir patiešām tradicionāla. Kaut cik būtiskas izmaiņas attiecībā uz vēsturisko faktu vērtējumu neskaitāmiem cilvēkiem un institūcijām uzreiz radītu virkni neērtību. Visneērtāk tas būtu pasaules valstu valdībām jeb valdniekiem, jo katrs apšaubīts vēsturisks fakts [lai cik sens tas būtu] var dot iemeslu vienas vai otras institūcijas leģitimitātes apstrīdēšanai. Minētais ir par iemeslu tam, ka tradicionālā vēsture noklusē atradumus vai pētījumus, kas ir pretstatā izveidotajai sistēmai.

Vēstures institūti finansējumu saņem no valstu valdībām un ir atbildīgi par to, lai neviens no oficiāli apstiprinātajiem pētījumiem nebūtu pretrunā ar vispārpieņemtajiem vēsturiskajiem datiem. Tādēļ atsevišķu entuziastu mēģinājumi padarīt populāru un starptautiski apspriest kādu jaunatklājumu vai vēsturiska fakta problēmu allaž sastop noraidošu attieksmi.

Privātu vēstures pētnieku aktivitātes ir kā Dona Kihota cīņa ar vējdzirnavām - visi ieguldītie līdzekļi un pūles ir kā piliens okeānā salīdzinājumā ar tiem milzu resursiem, kas atrodas pasaules valstu rīcībā. Tiklīdz jārunā par kādu senu artefaktu, tad [konkrētās jomas atzītas autoritātes] visupirms to pasludina par viltojumu. Izplatītākais no argumentiem ir: "Tas tā nevar būt, jo tā nekad nevar būt." Nākamais, ko savā praksē piedzīvo ikviens "donkihots" ir vispārējs boikots, jo oficiālā zinātne vienkārši ignorē tos faktus, ko nav iespējams izskaidrot iedibinātās sistēmas ietvaros. Pēdējā laika spilgtākais piemērs ir Ikas akmens bibliotēka, kuras vecumu vairākas laboratorijas vērtē ap 13 tūkstošiem gadu ( http://bibliotekar.ru/3kamniIki.htm ). Bet gravējumos redzami, piemēram, cilvēki kopā ar dinozauriem, vai citā gadījumā - sirds pārstādīšanas operācija.


Viens no Ikas akmens bibliotēkas eksemplāriem (Peru)

Patlaban šis fakts ierindots starp tiem, ko "zinātne nespēj izskaidrot". Bet "izskaidrot" nevar tādēļ, ka tad būtu jāpārskata vēsture, kas, savukārt, var izraisīt neparedzamas sekas. Par dažiem citiem gadījumiem, kad centieni noskaidrot reālos faktus konfliktē ar valdošo ideoloģiju, var izlasīt šeit: http://smiltis.blogspot.com/2009/05/truthknights.html

Radušos problēmu ar "zinātnei neizskaidrojamiem faktiem" varētu arī ignorēt - lai katrs domā, kā viņš grib. Taču sliktākais šajā lietā ir tas, ka pasaules vēsture, kas arvien vairāk nesaskan ar jaunākajiem atklātībā nonākušajiem faktiem, tomēr tiek mācīta oficiālajās mācību iestādēs. Diez vai kāds vispār varētu nosaukt pietiekami pamatotu iemeslu, kādēļ skolniekam jāzina pasaules vēsture, ja [godīgi ņemot] tā neataino patiesību. Pēc manām domām, var turpināt apstiprinātās vēstures programmas mācīšanu, taču ar pastāvīgu atgādinājumu, ka tā [programma] ir vēstures variants. Šāda pieeja ieaudzinātu jaunajā cilvēkā spēju un ieradumu apspriest kādu vēstures (un ne tikai) jautājumu - diskutēt, meklēt papildus pierādījumus vai atšķirīgus viedokļus.

Varētu apspriest arī domu, ka pasaules vēsturi kā atsevišķu priekšmetu vispār nemāca, bet esošo programmas apjomu izšķiro [atmetot laikmetus, par kuriem ir tikai reliģiskas ievirzes nostāsti] un sadala vairākos blokos. Kāda daļa var tikt mācīta kopā ar ģeogrāfiju, kāda cita kopā ar kultūras priekšmetiem - literatūru, vizuālo mākslu, mūziku. Protams, es neceru, ka šādu ideju šodien var īstenot... Tās ir tikai manas pārdomas par procesu, ko saucam par vēstures izzināšanu.

Nav komentāru: