A.Šlesers esot nonācis līdz atziņai, ka latviešu Dziesmu svētki var būt laba prece, ar ko mēs varam iziet pasaulē. «Lai tad mēs esam dziedošā un dancojošā tauta ne tikai savā klubiņā un dziedot tikai sev, bet lai to redz arī pasaule,» laikrakstam "Diena" teica A.Šlesers. Pēc viņa domām, mums vajadzīgi pasākumi, kas var piesaistīt cilvēkus. Pie tam visi grib dziedāt un dejot.
Tādēļ nu Latvijas tautumeitas un tautudēli ir jauna izaicinājuma priekšā - dejot svētkos katru gadu. Protams, ka nu atbildīgas personas tiksies un ļoti atbildīgi spriedīs par šo ģeniālo priekšlikumu. Presē tiks sacelta pieklājīga ažiotāža un notiks visvisādas publiskas izrādīšanās - Dziesmu svētki taču bija un būs visas tautas lieta. Bet...!
Ja arī šī ideja jelkad tiktu īstenota, ieguvēji (kā vienmēr) būtu biļešu spekulanti, jo nav pat mazāko cerību, ka kādam radīsies vēlēšanās mūžīgo biļešu trūkuma problēmu novērst. Šlesera variantā tas jau būs īsts komercpasākums ar visām izrietošajām sekām. Un - ja jau Dziesmu un Deju svētki tiek pārvērsti par komercpasākumu, tad, lūdzu, gādājiet beidzot par atalgojumu arī svētku galvenajiem varoņiem - dejotājiem un dziedātājiem. Pēc mana prāta, rēķins vienam vidējam deju (vai kora) kolektīvam būtu tāds, ka (pareizinot to ar kopējo kolektīvu skaitu), tiktu aizbaidīti gandrīz visi 50 minētie japāņi, kuru prātos virmo doma par mūsu nacionālā lepnuma iepazīšanu un baudīšanu. Jādomā gan, ka šī A.Šlesera ideja paliks mūsu atmiņā tikai kā radošās domas kuriozs.
Izmantojot gadījumu, vēlos izteikt arī priekšlikumu, kas tirgus sabiedrībā varbūt gan skanēs mazliet arhaiski, taču izriet no manas pārliecības, ka apspriežamais kultūras pasākums patiešām ir īsti tautas svētki un tādi arī paliks. Un, proti: Dziesmu un Deju svētku biļetes pārdošanā nelaist vispār. Jo pat pirmskolniekam ir skaidrs, ka to nekad nepietiks - vienkārši mūsu stadionos un lielajā estrādē nav tik daudz vietu. Par aksiomu pieņemot, ka svētki ir svētki vispirms mums pašiem, biļetes ir sadalāmas pa pašvaldībām, ņemot vērā deju kolektīvu vai koru skaitu, kas piedalās svētkos.
Vai un cik godīgi tās tiks sadalītas tālāk, lai paliek katra vietējā lēmēja sirdsapziņas jautājums. Tad mums visiem (tai skaitā ministriem) nebūs jāplāta rokas un jārausta pleci par faktu, ka atkal visa biļetes nokļuvušas vispirms pie spekulantiem. Citādi tagad iznāk, ka radiem un draugiem, kas arī daudzējādā ziņā dalībniekus ir atbalstījuši, jāpiemaksā starpniecības nauda, lai klātienē baudītu paši savus svētkus. Godīgi sakot, atgriežoties pie šīs tēmas, arvien kļūst kauns par izveidojušos [ne]kārtību.
Raksts pirmoreiz publicēts tribine.lv
